Mīti par zinātni

Zinātne ir sarežģīta pat zinātniekiem. Tādēļ nav brīnums, ka to uztverot populārās zinātnes filmu un rakstu formā, neiedziļinoties tās teoriju sarežģītākajās detaļās, rodas daudz pārpratumu un mītu.

Evolūcijas teorija ir viena no visas zinātnes vēstures ietekmīgākajām teorijām, kura kalpoja par stūrakmeni mūsdienās izplatītajam sekulārisam. Tomēr daudzi no mums, neiedziļinoties šajā sarežģītajā procesā, to uztver kā dabas spēku, kas nemitīgi uzlabo dzīvnieku un cilvēku sugas, katru nākamo paaudzi padarot mazliet labāku par iepriekšēju. Patiesībā evolūcija nav spēks, bet akla, tomēr loģiska likumsakarību virkne, kas nodrošina videi piemērotāko indivīdu gēnu nodošanu tālāk, bet nepiemērotāko – iznīkšanu. Evolūciju darbina veiksmīgas un neveiksmīgas novirzes no normas, vai mutācijas. Veiksmīgākās dod dzīvniekiem priekšrocības ilgāk izdzīvot, tātad radīt vairāk pēcnācēju ar to pašu mutāciju un kasino, bet neveiksmīgās mutācijas apgrūtina izdzīvošanu, samazina iespēju izdzīvot un, līdz ar to – pēcnācēju skaitu. Piemēram, ja miljoniem gadu senā pagātnē, dzima žirafe ar mutāciju – viena no kājām ir mazliet garāka par pārējām, tad šāda mutācija apgrūtinās dzīvnieka pārvietošanos un tas kļūs par vieglu upuri plēsējiem, visdrīzākais, vēl pirms radīs pēcnācējus. Turpretī, ja žirafe piedzimst ar mazliet garāku kaklu kā pārējām žirafēm, tad šī mutācija tai ļauj aizsniegties pēc augstākajām lapām koku zaros, kurām netiktu klāt tās sugas brāļi, palielinot tās iespējas dzīvot ilgāk, un radīt vairāk pēcnācēju. Interesants un vienlaikus skumjš evolūcijas posms, kuru varam novērot mūsdienās, ir Āfrikas ziloņi bez ilkņiem. Lai arī ziloņu ilkņi lieti noderētu to saimniekam normālos apstākļos, lai cīnītos ar par mātīšu uzmanību, ņemot vērā malumedniecības draudus, kādi nomāc šo sugu, to trūkums ir izrādījusies evolucionāra priekšrocība, jo, pašreizējos apstākļos, ilkņu trūkums ir visai noderīga mutācija, kas ievērojami palielina potenciālo ziloņa mūža ilgumu, ļaujot radīt vairāk pēcnācēju bez ilkņiem.

Vēl viens populārs mīts stāsta, ka Mēnesim ir tumšā puse. Patiesībā, Mēness ir gravitacionāli sasaistīts ar Zemi. Citiem vārdiem sakot, Zemes gravitācija tik spēcīgi iedarbojas uz Mēnesi, ka tas neriņķo ap savu asi neatkarīgi no Zemes. Tas nozīmē, ka no Zemes vienmēr ir redzama tikai viena Mēness puse, bet otra ir tumša tikai tādā ziņā, ka mums nekad nav redzams, kas uz tās notiek. Tā kā Mēness un Zeme abi riņķo apkārt Saulei, jebkura daļa Mēness virsmas, kādā tā dienas laikā, saņem Saules gaismu.

Bieži ir dzirdēta paruna, ka zibens nekad nesperot divreiz vienā vietā. Tas ir pagalam aplami, jo zibens itin bieži sper vienā un vietā atkārtoti. Zibens, vadoties pēc elektrotehnikas likumiem (t.s. hrat hry online), dod priekšroku augstām mājām, kokiem, antenām un citiem augstiem un nomaļiem objektiem, kas piedāvā īsāko ceļu līdz zemei. Tādēļ, ja, vētras laikā, zibens ir iespēris kādam sakaru tornim pļavas vidū, tad var gaidīt, ka tornis saņems vēl vairākus spērienus, līdz vētra neaizies pietiekoši tālu, lai atrastu labāku kandidātu ātram sazemējumam. Piemēram, Ņujorkas debesskrāpis The Empire State Building, saņem aptuveni 25 zibens spērienus katru gadu.